Esība

Ne visas pārmaiņas sākas ar vārdiem. Dažas sākas ar skaņu.
Mmmm... Hoooo... Āāā...
Kad melodija, ritms, balss, elpa, emocijas, kustība un attēli darbojas kopā, jaunā pieredze tiek kodēta ne tikai prātā, bet visā nervu sistēmā.
Atziņa → Dziesma → Balss → Kustība → Atkārtojums → Integrācija.
Tas ir Esības ritms. ❤️
PILNĀ versija te https://youtube.com/shorts/4nDZQeTp7Q8?feature=share

Hei, Apsarg, paldies tev -
tu mani sargāji!

Trīs smadzenes vienā komandā -
jūt, domā, ceļu rāda!
Divpadsmit prāti runā reizē,
bet nav nevienam jāuzvar!

Sirds ir blakus, Esība pie stūres,
Apsargs smaida: “Braucam droši!”
Ieelpo, sajūti, izvēlies -
un dzīves ritmā iegriezies!

Hei! Mēs braucam!
Dejojam šeit un tagad!
Dzīvojam,
izbaudām ik mirkli!

💜 Kurš no šiem 10 iestatījumiem vēl dzīvo tevī? Cik no šīm frāzēm tu dzirdēji bērnībā? ❤️Bet pēc daudziem gadiem tās var kļūt par iekšēju balsi, kas neļauj:
🌿 riskēt,
🌿 radīt,
🌿 uzticēties,
🌿 dzīvot savu dzīvi.
Apsargs nav ienaidnieks.
Viņš vienkārši vēl nav uzzinājis, ka tu jau esi pieaugusi.

💜 Kuru "iestatījumu" tu šodien izvēlētos atjaunināt?
👇 Uzraksti komentārā tikai ciparu no 1 līdz 10.

KAS SĒŽ PIE TAVAS DZĪVES STŪRES? 🚗💥​ Vai esi pamanījusi, ka brīžos, kad dzīvē parādās trauksme vai neziņa, stūre tavās rokās it kā iesprūst? Tevi pārņem vecas bailes, gribas sastingt, gaidīt vai ieņemt aizsardzības pozīciju. ​ Tas notiek tāpēc, ka pie stūres uz mirkli ir iesēdies tavs iekšējais Apsargs - bērnības aizsardzības mehānisms. Bet viņam ir tikai veca, bērnībā saņemta karte. Toreiz gaidīt un sastingt nozīmēja izdzīvot. Šodien pasaule ir mainījusies, un tu vairs neesi tas mazais bērns! ​ Šī dziesma ir par pateicību savam Apsargam, vecās kartes nomaiņu un vadības pārņemšanu savās - Pieaugušā - rokās. Katram savā komandā ir sava vieta. 🧘‍♀️✨ ​ 👉 Vai tu pieķer savu iekšējo Apsargu stūrējam pēc veciem scenārijiem?
👉 Paklausies un ieraksti komentāros: “Tagad stūre ir manās rokās”.

Un, kad dzīve sāk plūst,
rodas vieta baudai.
Hmmm ,aaaa....
"Es jūtu vēju."
"Es jūtu sauli."
"Es dzirdu putnus."
"Es baudu zemeni."
"Es baudu ziedu smaržu."
"Es baudu lietu."
"Es baudu sevi."
"Es baudu klusumu."

ES ATDZIMSTU KĀ FĒNIKS: NO VECO SCENĀRIJU PELNIEM 🕊🔥
🕊 Katra jauna izvēle ir tavs Fēnikss. Ne tāpēc, ka tu kļūsti par citu. Tāpēc, ka tu arvien vairāk atgriezies pie sevis. 💜
Katru reizi, kad izvēlies mieru bailu vietā, robežu vainas vietā, vai dzīvi cīņas vietā, smadzenes veido jaunu ceļu.
Tā piedzimst tavs Fēnikss. 🔥🕊
Dzīve nemainās vienā lielā brīdī. Tā mainās katrā mazajā izvēlē.
Katra jaunā izvēle ir tavs Fēnikss. 🌊🔥

Kurā brīdī tu sajuti, ka esi izvēlējies citādi nekā agrāk?
Varbūt tieši tur piedzima tavs Fēnikss. 🕊 Viņš piedzimst vienā klusā izvēlē: nepierādīt, necīnīties, nepamest sevi.
Tieši tā sākas atdzimšana. 🌊🔥

Es neeju tavā vietā, atlaižu šo nastu, atdodu tavu atbildību tev, kā justies.
ES VARU TURĒT TAVU ROKU, BET NEVARU IET TAVĀ VIETĀ 🤝✨ ​
Cik daudzas no mums bērnībā iemācījās likumu: "Ja kādam, kuru mīlu, sāp - man viņš ir jāizglābj. Man jābūt labai, klusai un ērtai, lai mājās būtu miers"?
Un tā, glābjot citus, mēs nemanot pazaudējam savu sauli. ​

Šī dziesma ir par dziļu un dziedinošu robežu novilkšanu mīlestībā. Par to brīdi, kad tu pārstāj nest sava partnera vai vecāku dusmas, bailes un asaras savā nervu sistēmā. Tas nav stāsts par vienaldzību. Tas ir stāsts par pieaugušo mīlestību, kas saka: "Es esmu tev blakus, bet es nevaru dzīvot tavā vietā un es ļauju tev pašam izvēlēties, kā justies." 💜
​ 👉 Vai tu spēj palikt blakus otram, kad viņam ir grūti, necenšoties uzreiz viņu "saremontēt"?
26 803 357

💜 Es ilgi domāju, ka mana mīlestība var izglābt citu no viņa sāpēm...
Bērnībā mēs bieži iemācāmies domāt:
"Ja mamma ir skumja, man viņa jāiepriecina."
"Ja tētis dusmojas, man kaut kas jāmaina."
Pieaugot šī programma bieži paliek.
Mēs sākam nest citu emocijas.
Bet mīlestība nav otra emociju kontrole.
Mīlestība ir būt blakus, nezaudējot sevi.
Mēs nenesam atbildību, par citiem.